Kā runār ar bērnu, lai viņš sadzirdētu

9641661555_63fbba4b43_bValoda ir cilvēku savstarpējās sapratnes pamats un filtrs, caur kuru mēs mācāmies izprast sevi un pasauli mums apkārt. Laikā, kad pasaule ir tik mainīga un savstarpējā komunikācija tik netieša un minimāla, jo īpaši svarīgi pievērst uzmanību sarunai ar bērniem. Ikviens mēs vēlamies, lai bērni augru stipri, pašpārliecināti, godīgi un prasmīgi, tāpēc jāapzinās, ka pat pavisam ikdienišķas sarunas un situācijas ietekmē mūsu bērnu nākotni.

Negatīvi vārdi un neskaidra komunikācija ienes bērnu dzīvēs nedrošību un bailes, turpretī mīlestības apliecinājumi, iedrošinājumi, atzinības palīdz veidot spēcīgu emocionālo saikni ar otru cilvēku un izzināt pasauli daudzveidīgu.

Cilvēka attīstība notiek soli pa solim un pat tad, kad domājam, ka bērni jau izauguši un viņiem vajadzētu būt saprātīgiem, tik un tā viņi redz, domā un jūt pasauli savādāk nekā mēs pieaugušie. Tāpēc vienmēr ir noderīgi palūkoties uz apkārt notiekošo no bērna pozīcijas, lai saprastu viņa pasaules pieredzi.

Kā runāt ar bērnu, lai viņš sadzirdētu

1. Lai savstarpējā komunikācija būtu iespējama, primāri svarīga ir attiecību kvalitāte. Attiecības jāsāk veidot no pirmās bērna dzīves dienas. Ikdienišķās dzīves situācijās bērni gūst drošības sajūtu un veido emocionālu tuvību ar pieaugušo: caur pieskārieniem, samīļošanu, dziedāšanu, runāšanu, lasīšanu, spēlēšanos, uzslavām, iedrošinājumiem utt.

2. Būt kopā. Būt gataviem uzklausīt. Bērni, kuri jūtas droši, sadzirdēti, saprasti daudz vieglāk spēj runāt par savām jūtām, bažām vai problēmām. Izrādīsim interesi un iedrošināsim bērnus runāt, sakot :”pastāsti vēlreiz”, “cik interesanti”, “vai es pareizi sapratu”, “kā būtu rīkojies tu”. Turpretī, ja draudēsim vai moralizēsi, bērns jutīsies nevērtīgs, nesekmīgs, nepieņemts. Lai runātu un uzdrīkstētos, ir vajadzīga milzīga drosme, tāpēc dosim bērniem laiku un iespēju būt drosmīgiem. Klausīsimies un ļausim bērniem stāstīt savus stāstus, jo runa ir jātrennē.

3. Iedrošināt un uzsvērt labo. Labie vārdi vienmēr iedrošina censties, sasniegt vairāk, tie rada uzticēšanās atmosfēru un tādējādi problēmas var tikt pārrunātas daudz vieglāk. Ir atšķirība, ja sakām: “Tu esi neuzmanīgs, atkal izgāzi pienu” vai “Izlija piens. Lūdzu palīdzi satīrīt galdu”.

4. Izsakot lūgumus vai norādes, teikt, ko darīt nevis, ko nedarīt. Bērni reizēm saprot, kāda uzvedība ir nevēlama, bet nesaprot un nespēj iztēloties, ko no viņiem sagaidām tā vietā. Tā vietā, lai teiktu: “Nenomet mēteli” teiksim “Pakar mēteli uz pakaramā”, tā vietā, lai teiktu “Necērt durvis” teiksim “Aizver durvis ar rokturi un klusām”.

5. Lai  mācītu bērniem uzņemties atbildību un mudināt mainīt viņu uzvedību, noderīgi sarunā ar bērnu lietot ES formu. Tā vietā, lai teiktu: “Kāpēc tu neklausies pasaku” teiksim ” Es nevēlos lasīt, ja mani neklausās”, tā vietā, lai teiktu “Tev ir netīra mute” teiksim “Es redzu netīrumus tev uz vaiga”.

6. Atcerēsimies, ka bērni nespēj darīt vairākas lietas vienlaicīgi. Svarīgi pārliecināties, ka tad, kad uzrunājam bērnu un izsakām vņam lūgumu, bērna uzmanība pievērsta mums. Piemēram, pasaukt un pagaidīt līdz bērns noliek spēļmantu malā, lai atsauktos.

7.  Bērni domā un saprot ļoti tieši. Tāpēc svarīgi runāt “skaidru valodu” un dot konkrētus norādījumus. Bērni nespēj paturēt galvā visus lūgumus, tāpēc lūgsim 1 lietu vienlaicīgi. Tā vietā, lai teiktu: ” Sakārto istabu” lūgsim “nolikt klučus, aizvērt grāmatu, pakārt dvieli, noslaucīt tāfeli utml”.

8. Bērni mācās atdarinot. Ja gribam iemācīt pieklājību, mums pašiem jāspēj tādiem būt. Neskoposimies ar lūdzu, paldies, ar lielāko prieku, vai es drīkstu…

9. Sarunā ar bērniem vienmēr svarīgs ir acu kontakts, tas uzlabo komunikāciju un notur uzmanību.

10. Lai pārliecinātos par to, vai bērns ir sapratis pieaugušā lūgumu, nereti lietderīgi ir lūgt atkārtot bērnam lūgumu.

11. Lūgsim nevis pavēlēsim, tas veicinās savstarpēju cieņu. Tā vietā, lai teiktu: ” Izslēdz TV” teiksim “Lūdzu, es vēlos, lai tu izslēdz TV”.

12. Lai izvairītos no nevajadzīgiem strīdiem savstarpējā komunikācijā, piedāvāsim bērniem izvēles iespējas. Piemēram, ļausim izvēlēties, vai vispirms uzvilkt pidžammu, vai iztīrīt zobus.

13. Būsim pacietīgi. Sarunai drošo vidi veidosim soli pa solim, dienu no dienas, ieviešot rituālus, paradumus, lai sarunas raisītos dabiskos apstākļos, jo “tā taču ierasts un pieņemts”. Piemēram, ikdienas pie vakariņu galda vai gulēt ejot pārrunāsim dienas svarīgākos notikumus un pārdzīvojumos, dalīsimies savā pieredzē un mācīsim to bērniem.

Bērni mācās dzīvi no mums. Tikai ar savu piemēru varam bērniem iemācīt “citādus” savstarpējās komunikācijas modeļus. Lai mums izdodas būt pacietīgiem, pieklājīgiem un iejūtīgiem attiecībās ar saviem līdzcilvēkiem.

 

, ,