Piedot sev

deeplifequotes; Flickr.comMēs vecāki nevaram būt perfekti, jo tāda nav dzīve. Ir KĻŪDAS, no kurām jāprot mācīties, lai dotos tālāk. Sevis vainošana bērnu audzināšanā ir pazīstama ikvienam vecākam. Nereti ir situācijas, kad mēs pieaugušie esam vīlušies sevī un vainojam sevi notikušajā. Taču, svarīgi ir nevis atrast vainīgo, bet uzņemties atbildību!

Atbildības uzņemšanās ir ceļš uz piedošanu un nākotnes iespēju, izvēļu saskatīšanu. Uzņemoties atbildību mēs mācāmies paši un mācām savus bērnus pieņemt gudrus lēmumus.

Vecāku visbiežāk pieļautās kļūdas

  1.  Nespēja savaldīties un kliegšana. Saprotams, ka ģimenē un attiecībās ar bērniem piedzīvojam gan dusmas, gan vilšanos, gan aizvainojumu un citus negatīvus pārdzīvojumus, kas nereti neļauj mums palikt rāmiem un savaldīgiem. Gandrīz ikviens no mums kādreiz paceļ balsi vai pat kliedz uz bērniem. Tajās situācijās mēs jūtamies bezspēcīgi. Un bērni ir gudri, viņi zina, kas mūs padara visbezspēcīgākos. Ir pašsaprotami, ka pārkāpjot robežu pēc tam jūtamies vainīgi, bet tas nav svarīgākais. Ikvienā šādā situācijā bērni mācās dzīvi no mums un mūsu galvenais uzdevums šajā kritiena brīdī ir izmantot iespēju un mācīt, kā uzņemties atbildību un risināt radušos problēmu. To var darīt, gan no sirds atvainojoties bērnam, gan izstrādājot “labāku rīcības plānu” nākamajai reizei, kad nonāksim līdzīgā situācijā (piemēram, es aiziešu uz savu istabu, lai nomierinātos).
  2. Nekonsekvence disciplīnas lietās. Lai gan mūsu viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir robežu noteikšana, reizēm jūtamies tik noguruši un izsmelti, ka nespējam noturēt rāmi, ko paši esam veidojuši. Bērni šīs iespējas, NEierobežojumus labprāt izmanto. Lai pieaugušo rīcība būtu konsekventa, svarīgi saprast sekojošas lietas: Kuros jautājumos mūsu uzvedība/ reakcija ir vismainīgākā? Kas ir iemesls šai nekonsekvencei? Tikai izprotot savas personības nianses, varēsim izstrādāt reālu plānu, ko spēsim realizēt. Robežas noteikt nekad nav par vēlu, tas vienmēr palīdzēs bērniem saprast lietas un mācīties dzīvi soli pa solim.
  3. Sevis vainošana par bērna uzvedību. Sliktas lietas notiek ikvienā dzīvē un ar ikvienu cilvēku. Protams, gandrīz vienmēr mēs vēlamies saprast, iejūtīgi uzklausīt, bet tas nenozīmē, ka drīkstam akceptēt neadekvātu bērna uzvedību. Tā ir katram pašam sava sūrā dzīves pieredze un mācība. Lai arī kā mēs vecāki gribētu, mēs nevaram novērst visus konfliktus, traģēdijas un zaudējumus. Pat arī tad, ja varētu pasargāt savus bērnus no visām dzīves likstām, tā būtu kļūda. Neviens mēs nespējam kontrolēt pasauli un cilvēkus sev apkārt, bet varam kontrolēt sevi kā vecāku, kā savu bērnu paraugu. Tāpēc vienmēr svarīgi fokusēties uz savu rīcību, savu piemēru, savām iespējām un savām pasaules robežām, ko mācām un, ar kuru palīdzību disciplinējam savus bērnus.
  4. Darīt par daudz bērnu labā. Visbiežāk “par daudz” darām tad, kad jūtamies vainīgi. Svarīgi neatņemt bērnam iespējas un dzīves izaicinājumus, jo tikai tas ir ceļš, kā viņi iegūst nepieciešamās prasmes un pieredzi mācoties dzīvi. Nereti, izdarot bērna vietā, bērns saprot, ka uzskatām viņu par nepietiekami prasmīgu un spējīgu atrisināt lietu paša spēkiem.
  5. Neefektīvu seku pielietošana un draudi. Reizēm jūtamies tik bezspēcīgi meklējot risinājumus, ka pieņemam radikālus lēmumus un sagaidām tūlītēju uzvedības maiņu. Piemēram: “tu vairāk NEKAD neiesi ārā satikties ar draugiem”  vai “ja tu tūlīt nepārstāsi, es visas mantas izmetīšu miskastē”. Protams, tas atkal nav risinājums, jo visbiežāk tās ir situācijas, kad savus izteiktos draudus nemaz nevaram īstenot. Kad patiesi esam dusmīgi vai bēdīgi, mēs bieži pasakam lietas, ko vēlāk nožēlojam un, protams, tādējādi nemācām bērniem problēmrisināšanas prasmes un neparādām ceļus, kā uzvedību mainīt. Tādējādi panākam, ka mūsu vārdi zaudē savu spēku un kļūst maznozīmīgi bērniem. Bet vārdam ir spēks un svarīga nozīme. Tāpēc vienmēr svarīgi apstāties un nomierināties, lai saruna tālāk virzītos saprātīgos rāmjos un bērns varētu saskatīt iespējas mācīties un atrast pareizo ceļu.
  6. Sajūta, ka vienmēr visa ir par maz. Tik bieži ir sajūta, ka laiks, ko pavadām kopā ar bērniem, ir daudz par maz. Ko darīt? Kā nesteigties pa dzīvi? Svarīgi savu dienu plānot reāli: tiešām tik, cik civēks spēj paveikt. Otrkārt, ik dienas atvēlēt kaut mazliet laiku, ko pavadīt kopā ar bērniem spēlējoties, lasot, dziedot utml. Laiku pa laikam plānot ģimeniskas nedēļas nogales ar plānotām aktivitātēm. Un vienmēr svētīgi apzināties: ” Ja nevaram mainīt notiekošo, mēs vienmēr varam mainīt savu attieksmi pret to”. Bērni dzīvi mācās vērojot mūs, atdarinot mūs un  vienmēr daudz svarīgākas ir vērtības un kopā pavadītais mirklis nevis materiālā pasaule.

Lai mums pietiek spēka atzīt savas kļūdas, piecelties un piedot sev. Labi, ka vienmēr būs rītdiena, kas ļauj mums mācīties no kļūdām un iet uz priekšu.

, ,