Kāpēc kliegšana nedarbojas

Wagn18; deviantart.comIr tik grūti savaldīties situācijās, kad bērni pārkāpj robežas, kļūstot rupji, bezkaunīgi, bezatbildīgi, izaicinoši, nepaklausīgi. Reizēm dabiska un viscaur izmisuma pilna šķiet mūsu izvēle KLIEGT, lai sadzirdētu! Tomēr svarīgi atcerēties, ka, zaudējot savaldību, tikai reizēm mēs gūstam tūlītēju efektu, bet ilgtermiņā ieguvējs nav neviens- nedz bērns, nedz vecāks. Tas neuzlabo attiecības ar mūsu bērniem un nepalīdz viņiem veidoties par veiksmīgiem un atbildīgiem pieaugušajiem.

Kliegšana NAV EFEKTĪVA. Ziņa ko tādējādi nododam bērniem: “Es esmu izmisumā un nezinu, ko darīt, lai TU saprastu, kā tev jārīkojas.  Es nespēšu nomierināties līdz  izdarīsi to, ko tev lieku”. Tā vietā, lai bērns redzētu, ka mēs spējam kontrolēt savas emocijas, nosakam robežas un sargājam viņa dzīvi, mēs parādam, ka bērns spēj izjaukt šo drošo līdzsvaru un kontrolēt mūsu dzīvi. Nereti tas bērnos izsauc bailes un pat šausmas, jo viņi sāk justies atbildīgi par mūsu labsajūtu un drošību. Taču mūsu kā vecāku uzdevums ir audzināt pašapzinīgus un emocionāli stabilus, neatkarīgus cilvēkus.

KĀ IEMĀCĪTIES NEKLIEGT UZ BĒRNU

Svarīgi atcerēties, ka emocijas ir “lipīgas”. Ja iemācīsimies būt mierīgi, tad arī mūsu bērni to mācīsies.

  1. Mācīsimies domāt citādi. Svarīgi apzināties, ka nevaram būt atbildīgi par visiem bērna lēmumiem un izdarītajām izvēlēm. Tas palīdz saglabāt mieru. Mēs esam atbildīgi par to, kā paši uzvedamies situācijās, kad bērns pārkāpis robežas, kļuvis nepaklausīgs. Mūsu atbildība ir būt sirdsgudriem, nobriedušiem un labiem paraugiem saviem bērniem.
  2. Apzināsimies to, kas kaitina visvairāk.  Svarīgi saprast, kas mūsu iekšējo līdzsvaru izjauc visvieglāk. Vienam tie būs bērnu mekli, citam rupja uzvedība, vēl kādam kas cits. Mums vienmēr ir izvēle. Plānosim uz priekšu: izveidosim skaidru rīcības plānu, ko darīt, kad situācija ir aktuāla (piemēram, bērns melo). Svarīgi, lai mums būtu sajūta, ka spējam sevi kontrolēt. Dosim brīdi uzelpai: iesim pastaigā, piezvanīsim draugam, klausīsimies mūziku utml.
  3. Būsim atbildīgi par savām emocionālajām reakcijām. Uzņemsimies atbildību par to, kā uzvedamies problēmsituācijās, veltīsim enerģiju savai savaldībai nevis bērna kontrolēšanai. Atcerēsimies, ka zaudējot paškontroli mēs lūdzam atbildību uzņemties bērnam. Rādīsim piemēru saviem bērniem, kā kontrolēt emocijas. Meklēsim efektīvus ceļus, kā iemācīt gudri domāt. Piemēram, ja bērns aizmirst pateikt “paldies” par vecmāmiņas dāvanu. Loģiska seka šādai uzvedībai ir: kamēr viņš nav pateicies, dāvanu nevar saņemt.
  4. Analizēsim savas dzīves pārdzīvojumus un stresu. Neapšaubāmi, ka mūsu satraukumi padara mūs neiecietīgus, tāpēc būsim godīgi, drosmīgi un risināsim savas problēmas. Tik bieži neiecietības cēlonis ir pieaugušo savstarpējās attiecības, problēmas darbā, pārlieku liels fokus uz bērniem, savu vēlmju un vajadzīvu atlikšana utt.
  5. Zināsim savas robežas. Reizēm tik grūti ir nošķirt robežu starp bērnu un vecāku, tomēr tas ir ļoti būtiski, jo spēja būt emocionāli patstāvīgam/ neatkarīgam ļauj mums vecākiem redzēt situāciju nedaudz no malas, spēt saskatīt bērna personību un individualitāti un tādējādi atrast labāko ceļu, kā vadīt un mācīt dzīvi bērnam.

Nosvērtība ir svarīga gan mūsu pašu, gan visas ģimenes veselībai un savstarpējo attiecību kvalitātei. Ja spējam būt nosvērti un mierīgi audzinot savus bērnus, viņu acīs kļūstam daudz patiesāki, respektējamāki un zinošāki. Bērni jūt, ka ir drošībā un mācās, ka nav neatrisināmu situāciju, ir tikai jāatrod pareizais ceļš.

, ,