Kā runāt ar bērnu par nāvi

Bērna interese par nāvi ir tik pat dabiska kā vēlme izprast paša piedzimšanu. Mums vecākiem runāt ar bērnu par nāvi ir viens no grūtākajiem uzdevumiem. Taču nāve ir arī neizbēgama dzīves daļa un bērni vēlas to saprast un atrast dabisku, pieņemamu veidu kā sērot. Lai gan bērni ar nāvi dažādās formās (TV, pasakas, mājdzīvnieki) sastopas jau agrīnā vecumā, tomēr viņu izpratne un attieksme pret nāvi  ir ļoti dažāda- atbilstoša bērna vecumam.

Līdz trešajam dzīves gadam nāves jēdziens bērnam maz ko izsaka. Viņam nāve šķiet atgriezenisks process. Kāds ir aizgājis prom un var atkal atgriezties- kā paslēpes spēlējot.

Tikai ceturtajā dzīves gadā bērnam rodas kaut kāds aptuvens priekšstats par nāvi, bet ar to nav saistīti īpaši pārdzīvojumi. Viņš joprojām nesaprot, ka process ir neatgriezenisks.

Piektajā dzīves gadā bērns sāk saprast, ka nāve ir kaut kas galīgs, ka ar nāvi kaut kas izbeidzas uz visiem laikiem. Bērns izrāda interesi un uzdod daudz jautājumus.

Sešu gadu vecumā  bērns uz nāvi un miršanu sāk reaģēt emocionāli. Viņš domā par nāves cēloni, par bērēm un apbedīšanu, baidās, ka arī vecāki var nomirt.

Septītais dzīves gads atnes dziļāku izpratni. Bērns izrāda līdzjūtību mirējam un sērotājiem, sāk prātot par to, kas būs pēc nāves, uz kurieni mirušie aiziet. Bērns grib noskaidrot, kā pats ir iesaistīts šajā notikumā, vai tas nav noticis viņa vainas dēļ, vai varbūt tas ir sods, ka mirušais pret viņu slikti izturējies. Nesaņemot pietiekamu emocionālu atbalstu, bērnam var attīstīties komplekss- bailes kaut ko zaudēt.

Astoņu gadu vecumā bērns jau zina, ka it visiem cilvēkiem, viņu pašu ieskaitot, reiz būs jāmirst. Viņš mēģina to kaut kā izskaidrot, bieži vien pavisam neloģiski.

Deviņus gadus vecs bērns uzmanību fokusē uz pašu nāvu, nevis uz ar to saistītām blakusparādībām. Viņam kļūst skaidrs nāves bioloģiskais aspekts, taču joprojām tā ir kaut kas neaptverams, jo spēja abstrakti spriest vēl nav attīstījusies. Šim apstāklim ir liela nozīme: ja netiek sniegts atbalsts, bērnā var attīstīties baiļu komplekss.

Vēlākajos gados lielākā daļa bērnu par nāvi interesējas maz, ja vien ar to nav jāsastopas aci pret aci.

KĀ RUNĀT AR BĒRNU PAR NĀVI

  1. Neizvairieties no jautājumiem. Runājiet par nāvi bērniem saprotamā veidā.
  2. Nebaidieties izrādīt savas emocijas. Sērošana ir veselīga un dziedējoša. Stāstiet bērniem, ka arī pieaugušie reizēm raud un jūtas bēdīgi. Bērni tāpat pamana mūsu garastāvokļa maiņas, tāpēc labāk, ja viņi zin iemeslu mūsu skumjām.
  3. Esiet uzmanīgi savos izteicienos. Piemēram, jēdzieni “mūžīgais miegs”, “aiziešana” bērnos var radīt apjukumu un satraukumu. Viņi var saprast, ka aizmiegot naktī paši var nomirt vai ja mamma aizies, viņa var neatgriezties.
  4. Esiet gatavi dažādām bērna reakcijām. Bērni var izjust ne tikai skumjas un sēras, bet arī vainu, dusmas. Reizēm viņi ir apjukuši un nejūt neko. Piemēram: “Tā kā māsa nomira, vai varu pārvākties uz viņas istabu?”
  5. Ziniet, ka sērošanai ir 5 fāzes. Pirmā: realitātes noliegšana un nepieņemšana (“varbūt tomēr tā nav taisnība, viņš atgriezīsies”). Otrā: dusmas un vainīgā meklēšana. Trešā: rīkošanās (“ja es labi uzvedīšos, viņš atgriezīsies”). Ceturtā: bēdāšanās un depresija (vēlme neko nedzirdēt, neredzēt, paslēpties). Piektā: samierināšanās ar neizbēgamo.
  6. Esiet gatavi, ka pie nāves tēmas nāksies atgriezties atkal un atkal. Gadiem ejot spēja just aug un mainās, tāpēc bērns var atcerēties, runāt un pārdzīvot notikušo ļoti ilgi, pat gadiem. Bērnam augot mainās viņa attieksme un priekšstats par notikušo, tāpēc viņam savas sajūtas un atmiņas ir jāpapildina vai jārevidē. Neatbildēt nedrīkst. Ir ļoti svarīgi, lai bērns savu emocionālo reakciju uz zaudējumu apjēgtu un pārvarētu.
  7. Rīkojiet atvadu ceremoniju. Bērniem ir vajadzīgi konkrēti veidi un darbības, kā sērot. Katra paša vecāku ziņā ir jautājums par bērna piedalīšanos bērēs. Bet ikvienam bērnam neliela rituāla darbība (piemēram, sveces aizdedzināšana, zīmējuma uzzīmēšana, paldies pasacīšana), kas simbolizē atvadas, būtu noderīga, jo tādējādi bērns mācās izprast procesa neatgriezeniskumu.
  8. Nenovērtējiet par zemu mājdzīvnieku nāvi. Nereti tā ir bērnu pirmā pieredze ar nāvi un pārdzīvojumi var būt neizsakāmi dziļi. Izrādiet izpratni un līdzjūtību par zaudējumu.
  9. Palīdziet bērniem izprast medijos atspoguļoto nāvi. Stāstiet, ka pasaulē notiek gan labas, gan ļaunas lietas, bet jūs kā vecāki vienmēr sargāsiet bērnus. Svarīgi ļaut bērniem justies pasargātiem.
  10. Centieties drīz pēc zaudējuma atgriezt bērna dzīvi ierastajā ritmā. Protams, atvēliet laiku sērām, tomēr ierastā dienas struktūra rada bērniem drošības sajūtu un palīdz vieglāk pārdzīvot notikušo.
  11. Necentieties būt perfekti. Protams, tieši pieaugušie ir tie, kas atbalsta bērnu grūtajā periodā, bet nebaidieties būt emocionāli, raudāt un sērot bērna klātbūtnē. Tā arī ir dzīves daļa, kas bērniem ir jāiemācās. Nebaidieties lūgt atbalstu un palīdzību no draugiem, radiem un speciālistiem.
JA BĒRNS IZSAKA VĒLMI NOMIRT… Domas par pašnāvību NAV tipiska mazu bērnu uzvedība. Ja bērns ne tikai runā par nāvi, bet kļūst arī agresīvs pret sevi, ir ļoti svarīgi to pamanīt un neatstāt pašplūsmā. Bērni neapzinoties, ko dara, dažkārt var sev ļoti nodarīt pāri. Bērna runas par pašnāvību ir signāls kādiem ļoti spēcīgiem pārdzīvojumiem, un tas drīzāk ir izmisīgs kliedziens pēc palīdzības. Lai saprastu, kāpēc bērns izsaka vēlmi nomirt,  jāmēģina rūpīgi analizēt bērna uzvedību kopumā, vidi, kurā viņš dzīvo, un jācenšas saprast, kādās situācijās bērns kļūst agresīvs pret sevi. Jāmēģina saprast, ko viņš tādā veidā grib pateikt.

Ir jāizstrādā jauns plāns dzīvei un jādzīvo šī jaunā dzīve. Bet tas iespējams tikai tad, kad esam atvadījušies no bijušā un akceptējam pārmaiņu neatrgiezeniskumu. Nāves apzināšanās palīdz saprast dzīvi.

 

*Rakstā izmantoti materiāli no grāmatas: Linde fon Keizerlinka (2006). Stāsti bērna dvēselei.

, , ,