Kāpēc bērni melo

Meli mūs sāpina. Kad pieķeram bērnus melojam, mēs jūtamies nodoti, neapmierināti, dusmīgi. Bet patiesībā meli ir daļa no mūsu dzīves, daļa no bērnu attīstības. Tie nav labi un pareizi, bet ir normāla attīstības sastāvdaļa. Patiesībā ikviens no mums kādreiz melo.

Bērniem melošana ir kļūdains/ nepareizs problēmu risināšanas veids. Un mūsu kā vecāku uzdevums ir iemācīt bērniem pieņemamāku, konstruktīvāku problēmu risināšanas veidu.

KĀPĒC BĒRNI MELO

Lai nostiprinātu savu identitāti: Meliem ir liela nozīme attiecību veidošanā ar vienaudžiem. Bērni bieži melo saviem vienaudžiem, lai atstātu labāku iespaidu par sevi.

Lai nošķirtu sevi no vecākiem: Nereti jo īpaši pusaudži melo, lai daļu no savas dzīves nodalītu no vecāku dzīves. Reizēm pat šķiet, ka tiek izdomāti sīki meli par lietām, kas pusaudžiem pašiem nešķiet svarīgas. Bērni melo arī tad, kad ģimenes noteikumus uzskata par pārāk striktiem. Piemēram, jūsu 14 gadniecei ir aizliegts lietot kosmētiku, bet viņas draudzenēm tas atļauts. Meitene lietos kosmētiku ārpus mājas un melos saviem vecākiem. Šajā situācijā melošana būs veids, kā likt noticēt vecākiem, ka noteikumi tiek ievēroti.

Lai pievērstu uzmanību: Ja bērns ir mazs un melošana nesvarīga, iespējams, tas ir veids, kā bērns pievērš sev vecāku uzmanību. Nereti bērni izdomā  ” tici vai nē” stāstus. Tas ir veids, kā bērni ar iztēles palīdzību iepazīst pasauli un veido sajūtas par to. Meli ir veids, kā bērni pārbauda vecāku nospraustās robežas.

Lai nesāpinātu citus: Vairums cilvēku izvēlas neteikt patiesību, lai nesāpinātu citus. Lai neteiktu : ” Man nepatīk tava jaunā frizūra”, mēs izvēlamies teikt: ” Tava jaunā frizūra ir citāda”. Bērniem nepiemīt tik izsmalcināta spēja “spēlēties ar vārdiem”, tāpēc viņiem vieglāk ir melot. Mēs pieaugušie spējam būt uzmanīgi, lai izvērtētu un mazinātu iespējamo pāridarījumu, bet bērni neprot to darīt. Melošana ir pirmais solis, lai iemācītos ” izteikties uzmanīgāk”.

Lai izvairītos no nepatikšanām: Vairums bērnu melo, lai izvairītos no nepatikšanām un viņiem nebūtu jāpiedzīvo iespējamās nepatīkamās sekas.

Galu galā bērni melo, jo viņi neprot atrisināt konfliktus un problēmas citādā veidā. Nereti tā ir viņu vienīgā problēmu risināšanas prasme. Piemēram, 4gadnieki bieži izdomā stāstus un notikumus, jo tas ir tipisks veids, kā spēlējoties ar savu iztēli, viņi iepazīst apkārtējo pasauli. Tā ir normāla attīstības stadija. 8gadnieki arī to darīs, tikai viņu stāsti un izteikumi būs asāki, kontrastaināki. Piemēram, viņi varētu teikt: ” Es ienīstu to zēnu”, tādējādi domājot, ka patiesībā viņiem nepatika tikai kāda konkrēta zēna rīcība. Bērni mācās konkrētās un abstraktās domāšanas nianses.

Lielākoties bērni NEmelo, lai sāpinātu savus vecākus. Parasti aiz meliem slēpjas kāds notikums vai pārdzīvojums. Tāpēc vienmēr analizējot bērnu melus, svarīgi saprast KĀPĒC bērns melojis un kāds ir BĒRNA VECUMS. Svarīgi atcerēties, ka mūsu dusmas par meliem nepalīdzēs bērnam mainīt uzvedību! Bērnu meli visbiežāk nav morāles jautājums, bet gan problēmu risināšanas jautājums un prasmju trūkums. Jau diezgan agrīni bērni iemācās atšķirt labo no ļaunā un tieši tāpēc melo. Viņi nevēlas nokļūt nepatikšanās par to, ko ir vai nav izdarījuši, tādēļ izmanto melus, lai risinātu šo problēmu. Tāpēc mums pieaugušajiem ir jāmāca dažādi problēmu risināšanas veidi.

 KĀ TIKT GALĀ AR BĒRNA MELIEM

Mēs kā vecāki, pirmkārt, gribam zināt patiesību un vēlamies, lai bērni labprāt stāsta patiesību. Otrkārt, mēs vēlamies, lai bērni uzņemtos atbildību par savu rīcību. Treškārt, mēs vēlamies, lai bērni mācītos no savām kļūdām.

  1.  Nepiešķiriet meliem milzīgu spēku. Sarunā centieties būt racionāls, neuztveriet visu personīgi. Bērni, jo īpaši pusaudži, reizēm atklāj tikai ” pus” patiesību, tādējādi gūstot un izjūtot varu pār pieaugušo. Tās ir kā lamatas. Ja pieaugušo spiediens ir spēcīgs, bērni to prot pavērst pret mums.
  2. Runājiet par patiesību nevis meliem. Lūdziet, lai bērns stāsta patiesību un esiet pateicīgs un priecīgs par to. Tā vietā, lai rātu, uzslavējiet bērnu par patiesību. Bieži ir situācijas, kad sarunā ar bērnu ” izspiežam” patiesību un pēc tam sodam bērnu par nodarīto. Tādējādi bērns iemācās: labāk neteikt patiesību. Dodiet bērniem otru iespēju. Ne vienmēr viņi ir gatavi atklāt patiesību uzreiz, bet vienmēr svarīga ir sajūta, ka vecāki ir gatavi dzirdēt patiesību un uzklausīt bērna problēmu.
  3. Māciet bērnam atbildību un sekas. Cik bieži ir situācijas, kad lūdzam bērnam atvainoties par savu rīcību un apsolīt, ka turpmāk tā vairs nedarīs. Tā vietā, daudz noderīgāk ir iemācīt bērnam pašam rast veidu, kā labot savu kļūdu. Piemēram: ” Spēlējot bumbu, tu saplēsi manu bilžu rāmi. Tu droši vien uztraucies, ko es teikšu, kad to uzzināšu. Kā tu domā, ko tu varētu darīt, lai situāciju vērsu par labu?”. Svarīgi dot bērnam iespēju rast situācijas risinājumu. Palīdziet veidot plānu un palīdziet bērnam apzināties savas rīcības sekas.  Piemēram, ja bērns pārnāk mājās vēlāk nekā norunāts un pastāsta vecākam patiesību, viņš zaudē iespēju iet pie drauga arī piektdienas vakarā, bet nezaudē savu telefonu. Ja bērns melo, viņš zaudē abus (gan iespēju ciemoties, gan telefonu).
  4. Esiet konsekventi. Daudzās situācijās būtiskāk sekas piemērot par bērna nepareizo uzvedību nevis melošanu. Piemēram: Vecāki ar pusaudzi sarunā, ka viņš drīkst nakšņot pie drauga. Vēlāk atklājas, ka jaunieši ballējušies un visu nakti nav bijuši mājās. Situācijā, ja pusaudzis atzīstas un nožēlo izdarīto, sekas var piemērot par riskanto uzvedību. Situācijā, ja pusaudzis noliedz savu vainu, neatzīstas, sekas var piemērot gan par riskanto uzvedību, gan melošanu. Svarīgi, lai bērni mācītos paši analizēt situācijas, kurās nokļūst un lēmumus, kurus pieņem. Un ikvienam bērnam ir nepieciešams konsekvents, sargājošs un saprotošs vecāks līdzās.
  5. Dodiet iespēju bērnam mācīties no kļūdām. Svarīgi iemācīt, ka teikt patiesību ir izdevīgāk nekā melot un pieļautās kļūdas (gandrīz visas) ir iespējams labot. Svarīgi, lai bērniem veidotos apziņa, vēlme un drosme savas pieļautās kļūdas labot. Neskopojiet savu laiku sarunām ar bērnu. Esiet godīgi un stāstiet, cik svarīga ir patiesība un kāpēc tomēr cilvēki melo. Bērniem svarīgi iemācīties saprast pašiem sevi, savu uzvedību. Nereti pieaugušo striktā reakcija uz bērna meliem liek viņam justies neadekvāti sliktam, ļaunam, nepareizam. Tāpēc mierīga saruna ar vecāku, ir ļoti būtiska, pamācoša un iedrošinoša. Piemēram: “Es ļoti lepojos ar tevi, ka izstāstīji man patiesību par nozaudēto pulksteni. Ir ļoti svarīgi būt atklātam ar cilvēkiem, lai apkārtējie var tev uzticēties un palīdzēt, kad tas nepieciešams. Es zinu, ka reizēm ir ļoti grūti izstāstīt par notikušo. Reizēm bērni baidās no vecāku reakcijas, kādreiz viņi ir bēdīgi par to, ko izdarījuši. Es apsolu, ka centīšos nedusmoties uz tevi, ja būsi izdarījis ko sliktu un ceru, ka vienmēr izstāstīsi man patiesību”.
  6. Esiet labi piemēri. Esiet godīgi gan pret sevi, gan saviem bērniem. Nebaidieties atzīt ne savas, ne arī viņu pieļautās kļūdas.

Mēs neesam slikti vecāki, tikai tāpēc, ka mūsu bērni melo. Ikviena tāda situācija visiem mums ir iespēja mācīties, ka melošana nav veids, kā atrisināt radušos problēmu.

Lai mums izdodas būt saprotošiem, konsekventiem un labiem piemēriem.

, ,