Veiksmes cena

Nekas bērnu audzināšanā nav 100% drošs. Taču laikam jau mūsu izredzes izaudzināt ” Labu cilvēku” aug, ja uzņemamies pārdomātus riskus. To mēs daram, ļaujot bērniem kļūdīties.

Kļūdīšanās un veiksme ir vienas monētas divas puses. Kad Ādams un Ieva izdarīja nepareizo izvēli, Dievs ļāva viņiem piedzīvot sekas. Viņš neatzina viņu nepaklausību, bet tomēr mīlēja pietiekami, lai ļautu pieņemt lēmumus un dzīvotu ar sekām.

Dievs ir radījis piemēru, kam vecāki var sekot. Mums jādod bērniem iespēja izvēlēties un pieņemt lēmumus un jābūt pacietīgiem un mīlošiem arī tad, kad viņu izvēles neatzīstam par labām.

Kad mūsu bērni pieaug un iegūst lielāku teikšanu pār savu dzīvi un apkārtējo pasauli, viņu prasme pieņemt lēmumus kļūst aizvien nozīmīgāka viņiem pašiem. Augsti sasniegumi un veiksme bieži vien sev līdzi nes arī milzīgu zaudējuma risku. Bērniem ir jāiemācās patstāvīgi pieņemt lēmumus un nereti, lai parādītu savu neatkarību, viņi apzināti pieņem lēmumu izgāzties/ kļūdīties.

Dievs ir devis izvēli ikvienam no mums un tieši tāpat mēs varam dot izvēles saviem bērniem. Mūsu mērķis ir attīstīt bērnos prasmes izvēlēties veiksmi. Tas nozīmē, mums jāļauj bērniem kļūdīties un jo agrīnājā vecumā šīs kļūdas un neveiksmes tiks piedzīvotas, jo zemāka cena par to būs jāmaksā. Cena, kādu maksājam, lai iemācītos izdzīvot un dzīvot, ikdienas aug. Tas, ko maksājam šodien, lai bērns iemācītos par draudzību, par skolu, par pienākumiem, par lēmumu pieņemšanu un atbildību, ir vislētāk. Rīt cena vienmēr būs augstāka.

Jo vecāks kļūst bērns, jo lielāki un svarīgāki kļūst lēmumi un nozīmīgākas kļūst šo lēmumu sekas. Uzskatāmi to parāda piemērs, ka mazi bērni var pieļaut daudz kļūdu par pieņemamu cenu. Parasti tās ir dažas asaras un nobrāzumi, pēc kurām viņi pieceļas un mēģina vēlreiz.

Taisnība, reizēm tas ir sāpīgi un kļūst pat neizturami skatīties, kā bērni mācās caur dabiskajām sekām. Bet sāpes ir daļa no cenas, ko mēs maksājam, lai izaudzinātu drošu, pašpietiekamu un atbildīgu bērnu. Mums atkal ir izvēle: redzēt un pieļaut, ka bērnam sāp nedaudz šodien, bet šī pieredze ir viņa dzīves skola vai paglābt viņu no kritiena šodien un redzēt, kā viņam sāp tad, kad nav spējīgs sevi aizstāvēt un pilnveidot pusaudža gados.

Tas nenozīmē, ka mums bērni nav jāsargā nekad. Katra paša vecāka pārliecība un mīlestība noteiks vajadzīgās robežas. Protams zīdaiņi ir pilnīgi atkarīgi no vecākiem un mūsu uzdevums ir viņus sargāt un lolot. Tomēr jau nepilna gada vecumā caur pavisam vienkāršiem piemēriem vecāki var piedāvāt iespējas bērniem risināt viņu problēmas. Un 12 gadu vecumā bērniem būtu jābūt spējīgiem lielāko daļu lēmumus pieņemt bez vecāku ietekmes.

Ikviena vecāka izaicinājums ir mīlēt bērnu pietiekami stipri, lai ļautu viņam pat kļūdīties un dotu iespēju dzīves pieredzei viņu mācīt. Lai bērni kļūtu atbildīgi, mums ir jādod iespējas viņiem tādiem būt. Prātīgi būtu mazāk laika veltīt uztraukumam par bērna atbildības sajūtu, bet vairāk domāt par iespējām, kā nejauši sastapties ar ” dzīves mācībām”. Svarīgi ir būt kopā un redzēt, vai bērns ir gatavs nākamajai “stundai”. Būtiski ir palīdzēt bērniem saprast, ka viņi paši var atrisināt savas problēmas.

, , ,